Casanova

PAR IZRĀDI “KAZANOVA”

Artūrs Smoļaņinovs Džakomo Kazanovas lomā – izcilais mīlnieks un leģendārais avantūrists.

Režisora Konstantīna Kamenska autorkoncepcija, balstīta Marinas Cvetajevas lugās “Fēnikss” un “Piedzīvojums”.

Dižens un mūžīgs stāsts par mīlestību, kas ir svarīgāka par karu un politiku, lielāka par dzīvi un spēcīgāka par nāvi.

Eiropas līmeņa izrāde bez lētuma, vulgaritātes vai vardarbības.

Īsts mūsdienu teātris, kurā var aizmirst par realitāti.

Stāsts, kuru skatītājs vēlas redzēt tieši tagad. Kāpēc?

Nē, šī nav kārtējā krievvalodīgā viesizrāde ārzemēs.

Būsim godīgi: lielākā daļa mūsdienu viesizrāžu projektos krievu valodā ir vai nu nostalģisks repertuārs “no pagātnes”, vājas antreprīzes vai mazi, uz 1–2 aktieru vārdiem balstīti projekti.

“Kazanova” ir cita formāta darbs. Tas ir starptautisks projekts, kas veidots nevis pēc principa “kurš ir brīvs”, bet gan piesaistot tos, kuri patiesi prot radīt mūsdienu teātri. Te ir režisora koncepcija, muzikālā dramaturģija, plastika, gaisma, ritms. Tā ir izrāde, kuru nav kauns rādīt Londonā, Parīzē vai Berlīnē – un ne tikai “savējiem”.

Turklāt šis ir unikāls gadījums: klasisks krievu dramaturģijas materiāls, kuru mūsdienu publika teātrī gandrīz nav redzējusi.

Cvetajevas lugas iestudē reti. Ne tāpēc, ka tās būtu sliktas, bet gan tāpēc, ka tās ir sarežģītas, poētiskas, prasa spēcīgus aktierus un nekad nedarbojas “pa tiešo”.

Vairums skatītāju Cvetajevu pazīst pēc dzejas. Viņas dramaturģija turpretī ir apslēpts dārgums. Tā nav “skolas programmas” Cvetajeva vai eksaltētu dāmu mīļākā dzejniece, bet gan pārdroša, ironiska, erotiska, traģiska un pieaugusi dramaturģe, kura met izaicinājumu Šekspīram un Puškinam – un uzvar. Tādu Cvetajevu izdodas redzēt reti.

Svarīgi arī tas, ka šī ir iespēja ieraudzīt aktierus, kurus skatītājs labi pazīst no filmām, mūzikliem un teātra izrādēm, pilnīgi negaidītā gaismā. Artūrs Smoļaņinovs, galvenās lomas atveidotājs, ir formā, kurā viņš ir patiesi spēcīgs. Viņa Kazanova ir enerģija, iekšēja trauksme, ironija, fizika, nervs un muzikalitāte. Tas ir tieši tas diapazons, kurā Smoļaņinovs ir maksimāli precīzs un kuru režisori viņā līdz šim atklājuši tik maz.

Jāsaka godīgi: ne katra izrāde ar “zvaigzni” ir laba izrāde. Bet šajā gadījumā lomas sakrīt ar aktieru dabu. Skatītājs to sajutīs uzreiz.

Vajadzīgi vēl argumenti? Šī ir izrāde par emigrāciju – bez vārda “emigrācija”.

Formāli tas ir stāsts par Kazanovu. Pēc būtības – par cilvēku, kurš dzīvo starp valstīm, nepieder sistēmai, neiekļaujas tajā un par savu brīvību maksā ar vientulību. Krievvalodīgais skatītājs ārzemēs tajā atpazīst sevi. Ne tieši, bet dziļā, zemapziņas līmenī. Tieši tāpēc šādas izrādes “trāpa desmitniekā”.

Tā ir augstvērtīga, dzīva krievu valoda. Ārzemēs ar to ir bēdīgi. Ko mēs dzirdam ikdienā? Vai nu sadzīves valodu, vai “televīzijas” stilu, vai milzīgu daudzumu vietējās valodas aizguvumu.

Šeit skan Cvetajeva, taču nospēlēta tā, ka viņu saprot no pusvārda. Tas ir retums.

Nāciet nevis pēc izklaides, bet pēc notikuma. Tas ir principiāli svarīgi.

Tas nav stāsts par to, kā “atpūsties un pasmieties”, bet arī ne par drūmu smagumu.

Tas nav veids, kā “nosist vakaru, galvenais bez bērniem, jo bērni uz teātri neies” – ņemiet līdzi bērnus un pusaudžus! Viņi neaizmigs un neiegrims telefonos. Un, iespējams, sāks ar jums nedaudz vairāk sarunāties krieviski.

Tas ir pārdzīvojums. Emocionāls satricinājums.

Tās ir atmiņas par pirmo mīlestību un pirmo šķiršanos.

Tā ir sajūta: “es ne velti dzīvoju šeit un tagad”.

Pēc šādām izrādēm cilvēki iznāk un klusē.

Katrs par savu.