Čie Hajakava
Renuārs
Renoir
JP, FR, SG, PH, ID
2025, 116’, ja
Iesakām no 16 gadu vecuma
80. gadi, Tokijas priekšpilsēta. Kad tēvam diagnosticēts vēzis, jauniņā Fuki daudz prāto par nāvi. Kā būtu, ja viņa nomirtu – vai visi klasesbiedri viņu apraudātu un ilgotos? 11 gadus vecā meitene savu patvērumu rod fantāzijās un iztēlē, kurai atklājas arvien jauni horizonti. Vēloties darbā un paliatīvajā aprūpē noslogotās mammas Keidži uzmanību, jauniztēlotais sniedz vien nelielu mierinājumu. Vienu dienu Fuki televīzijā ierauga telepātijas šovmeņu numurus – tie viņu aizrauj tiktāl, ka bez kāršu trikiem, praktiskās maģijas un pārdabiskā meklējumiem viņa iegūst jaunu telefona sarunu draugu…
Kad realitāte mūs pieviļ, cik tālu eskeipisms mūs var spēcināt tā, lai mēs paši sev nenodarītu pāri? Japāņu režisores Hajakavas otrā pilnmetrāžas spēlfilma, kas izrādīta Kannu galvenajā konkursā, ir dziļi personīgs un atmiņās iekrāsots darbs – pusaudzes vecumā viņas tēvs smagi slimojis un režisore patvērusies pasaulē, kas bijusi “viņas galvā”. Netieši turpinot Jasudžiro Odzu ģimenes drāmu tradīciju, režisore izvērš savas alter ego varones pasauli vienas vasaras garumā delikātā un poētiskā manierē. Filmas nosaukumā ir iekodēta laika zīme – Japānas sabiedrība 80. gados bija aizrāvusies ar rietumnieciskošanu, un teju vai katrā namā bija kāda rietumu gleznotāja mākslas darba reprodukcija. Režisore atceras Pjēru Ogistu Renuāru, un filmas impresionisma gars atmirdz tikai un vienīgi gaismā.