Izstāde NoWomenNoKids

Savos darbos mākslinieks Jevgeņijs Mermans pēta ķermeni kā tikšanās vietu starp vardarbību un atmiņu, kas to glabā.
 
Sērijā NoWomenNoKids uz neapstrādātiem audekliem parādās skeletu tēli. To estētika atsaucas uz meksikāņu grafiķa Hosē Gvadalupes Posadas kalaverām un danse macabre tradīciju, kur dzīvie un mirušie dejo kopā. Šie tēli nav ilustrācijas, bet gan sliekšņi, caur kuriem mēs pārejam no viena eksistences stāvokļa uz citu.
 
Ciklā DeadSeaNotDead, kas tapis pie Nāves jūras, skeletu vietā parādās sieviešu ķermeņi — kaili, atklāti vilinoši, izkliedēti uz balgana audekla. Tie apliecina savas tiesības pastāvēt pat tur, kur pati daba šķiet naidīga dzīvībai.
 
Kontrasts starp abām sērijām nav pretnostatījums, bet savienojums. NoWomenNoKids miesa izzūd, atsedzot kaulus; DeadSeaNotDead ķermenis atgriežas vesels un dzīvs. Abi cikli uzdod vienu jautājumu: kas paliek pēc izdzīvošanas? Un ko nozīmē ieņemt telpu pēc vardarbības?
 
Starp līnijām, kas vilktas uz audekla, cauri vēsturei un pašai ādai, dzimst klusa pamošanās.
 
Skeleti smejas nāvei sejā, bet sievietes dus blakus tās elpai. Neviens nepagriež skatienu.
 
Jo pat pie jūras, kas zaudējusi spēju dāvāt dzīvību, ķermenis turpina pastāvēt.
 
Un savā nekustīgumā tas sāk visu no jauna.
 
 Par mākslinieku:
 
Jevgeņijs Mermans — multimediju mākslinieks un kurators, dzimis Kijivā (Ukraina), dzīvo un strādā Telavivā.
 
Pēc studijām Ņujorkas School of Visual Arts un dzīves Ņujorkā un Honkongā viņš turpināja māksliniecisko karjeru Izraēlā.
 
Viņa personālizstādes notikušas Telavivā, Jeruzalemē, Viļņā, Kijivā, MuseumLV
 (Rīga), kā arī Tičīno Laikmetīgās mākslas muzejā un centrā (Šveice).
 
2019. gadā Jevgeņijs ieguva 1. vietu 33. Kioto mākslas biennālē (Japāna), pēc starptautiskās žūrijas vērtējuma.