Elizabeth Tudor and Mary Stuart. A Queen of England and A Queen of Scotland. A Protestant and a Catholic. The two rivals, two opposites, two legends. The two women, who never met, yet made a huge impact on the each other’ destiny - and on the politics of Europe.

...This play, which is bright, sharp, full of intrigue and twists and turns, could be compared to an adventure novel and a spy thriller: whims and conspiracies, recklessness and prudence, sacrifice and profit, love and jealousy... in any circumstances, Elizabeth chooses duty, power and England, and Mary chooses the element of feeling, even when it comes to her crown: it was not for nothing that one of her biographers called Mary’s story "a story of murder, passion, religion and unsuitable lovers". Still, if it hadn't been for politics... Although that's the point: it's impossible to remove the poison of politics from some relationships - both in the sixteenth century and in the twenty-first one.

Facebook: https://www.facebook.com/chehovateatris/

Gadsimtiem ritot, pārmaiņas piemeklē pat pasaku karaļvalstis un sen iemīļotu varoņu dzīves. Pelnrušķīte, kas agrāk lasījusi zirņus no pelniem, šodien vairāk par visu nodevusies izmirstošo pļavu sargāšanai. Tikmēr Princi vairāk par medībām interesē dārzniecība un biškopība. Tomēr, par spīti pārmaiņām, ir vērtības, kas šajā stāstā paliek nemainīgas – kristāla kurpīte, ķirbja kariete un labestība pāri visam.

Muzikāla izrāde visiem karaļvalsts iedzīvotājiem.

15+

Maksims Busels: “Vai tev kādreiz ir gadījies, ka, jau būdams pieaudzis cilvēks, tu pēkšņi, pavisam nejauši atrodi sen aizmirstus dienasgrāmatas ierakstus, kuros no jauna atklāj daudzos dzejoļus, stāstus, vēstules un dziesmas, ko rakstīji par savu pirmo mīlestību? Atmiņas par pārdzīvojumiem liek pasmaidīt, bet, kad sāc šo visu lasīt, nāk apjukums un izbrīna – kā gan 15 gados varēja mainīties tik daudz kas, ka es absolūti neatpazīstu to jauno cilvēku, kurš to visu rakstīja? It kā tas nebūtu es... Vai varbūt tas ir normāli, ka pieaugot mēs tik ļoti maināmies? Vai arī, gadiem ejot, atsakoties no saviem drosmīgajiem sapņiem un pārdrošajām iecerēm, katrs no mums klusi pazaudē sevi... īsto sevi?

Pirmo reizi es uzdrošinos kopā ar skatītājiem pāršķirstīt savas jaunības lappuses, lai caur savām dziesmām, vēstulēm un dzejoļiem mēģinātu no jauna iepazīt sevi.”

Vladimirs Visockis (1938-1980) ir viens no tiem, kurus parasti dēvē par kulta autoriem. Taču šāds apzīmējums viņam kategoriski neder: pārāk patētiski, pārāk samāksloti, pārāk pretenciozi viņa dzejai, mūzikai un pasaules redzējumam.

Rodions Kuzmins atzīst, ka pa īstam iemīlēja Visocka daiļradi jau mācību gados. Tolaik viņš dažām dziesmām radīja džeza interpretāciju, taču šos darbus izpildīja galvenokārt draugu lokā. Tagad ir pienācis laiks dalīties ar plašāku auditoriju, jo īpaši tāpēc, ka pats Visockis savulaik rakstīja: "Kad saceru savas dziesmas, es ļoti ceru, ka tās sasniegs manu klausītāju." Atkārtot Visocki nav iespējams, atdarināt viņu ir bezjēdzīgi, bet iesaistīties dialogā, izlaist cauri sevi un izelpot savā ritmā – tas ir radoši un cilvēciski godīgi.

Kāpēc Visockis mūsdienās ir aktuāls? Rodions saka: “Tāpēc, ka arī šodien mēs runājam par sāpēm un par nebrīvi, par netaisnību, par cilvēkiem uz robežas – gluži kā Visockis savās dziesmās. Un tas ir pretēji tam, ko mums bērnībā mācīja un kam mēs ticējām. Tādēļ arī izrādes nosaukumam izvēlēts dziesmas nosaukums “Viss ačgārni”. Daži Visocka teksti vispār izklausās pēc pareģojumiem, kas ir piepildījušies, tas pierāda, ka dzejnieki spēj paredzēt notikumus daudzus gadus uz priekšu.”

Ritu, ritu piles paukst

Maija lietū, lai cik aukst;

Bērni aug, un zari čaukst;

Tādā lietū akmens plaukst!

/Aspazija/

Dabas parādību mainība mūsu platuma grādos ir liela bagātība. Vēja aukas aizšalc garām austiņām. Saulītes rotaļās viss nolīst ar sarkanu gaismu. Sniegs garšo kā saldējums. Bet mamma samīļo mani iesmaržojusies ar lietu.

Izrādē pašiem mazākajiem skatītājiem, Aspazijas poētiskie un sirdssiltie dzejolīši par dabas parādībām savērps vārdiņus kā krusas krellītes un ļaus palūkoties uz dabas parādībām kā maziem brīnuma mirkļiem.

14+

Kādā vasaras vakarā uz parka soliņa satiekas divi cilvēki – sieviete ar simbolisku vārdu Vera (ticība) un vīrietis, kurš jūtas saspiests savas biogrāfijas ietvaros. Viegls flirts ātri izvēršas asā dialogā, novedot varoņus pie negaidītiem atklājumiem un vēl negaidītākām atklāsmēm. Vai šī tikšanās kļūs par laimes atslēgu, kuru viņš un viņa ir tik ilgi meklējuši?

Gandrīz detektīvmelodrāma ar traģikomēdijas notīm izplaukst spilgtu emociju un jūtu buķetē – no dusmām līdz maigumam, no ciešanām līdz sajūsmai, no izmisuma līdz cerībai.

“Šīs izrādes varoņi noteikti sēdēs skatītāju zālē,” komentē režisors Sergejs Golomazovs, “jo šis stāsts sasaucas ar daudzu mūsu pieredzēm. Stāsts par diviem cilvēkiem, kuru dzīve neizvērtās tā, kā viņi būtu gribējuši – gan profesionālā, gan personīgā plānā. Cilvēki ar grūtiem likteņiem, ar neveiksmīgām mīlestībām, ar neatbildētiem jautājumiem. Savā ziņā mūsu izrāde ir turpinājums Gogoļa tēmai, kas saistīta ar mīlestības apliecinājumu “mazajam cilvēkam”. Tas ir teātra mēģinājums dot cerību tiem, kuri to zaudējuši.”

Gogol's story "The Portrait" in today's world does not sound like a romantic novel at all. Built on the Faustian motif of the sale of the soul, it contains an assumption that shifts what is happening from the everyday level into the zone of metaphysics. Gogol creates a world, where the embodiment of evil needs an artist in order to come true, to express itself, to affirm its existence. And, unable to withstand the temptation, the one who could serve the Beautiful begins to serve the devil. This is a terrible fairy tale, in tune with our days.

“When you meet a character in Gogol’s text, who, intoxicated by power and vindictive jealousy, “with the fury of a tiger, rushed, tore, split, cut into pieces, and trampled” everything vivid and talented that he could reach, you are amazed at the total, visionary relevance of this image”, says playwright Esther Bol. “Gogol’s puppets of the devil are destructive and deadly, but the harm they can cause is still commensurate with human capabilities. The devil's puppets today have ballistic missiles and a nuclear arsenal at their disposal...”

The myth about the artist, who could not withstand the temptation of the easy path, unfolds into an eschatological mystery, full of destructive temptations at the edge of the abyss.

Esther Bol (playwright) and Yuri Butusov (staging director)

Slavenais detektīvs Sušnirks ar savu palīgu Mazuli dodas izmeklēt Vidkautkurnekurienes muižas noslēpumus.

Muižu ir pārņemuši spoki, lords Pērkins ar savu kalpu Borisu ir izmisumā. Vai abiem izmeklētājiem būs pa spēkam atrisināt šo mistēriju? Kā, lai uzvar bailes, lai beidzot ieraudzītu spokus un stātos tiem pretī? Un vai visi spoki tik tiešām ir ļauni?